Cinkošana attiecas uz cinka slāņa virsmas apstrādi uz metāla vai citu materiālu virsmas, galvenokārt estētiskās rūsas novēršanas nolūkos. Pašlaik izplatītās metodes galvenokārt ir karstā cinkošana un aukstā cinkošana, ko sauc arī par elektrocinkošanu vai cinkošanu. Sakarā ar korozijas postošo ietekmi uz metāliem, cilvēki ir pastāvīgi meklējuši veidus, kā uzlabot tā pretkorozijas risinājumu, un viens no visplašāk izmantotajiem tērauda aizsardzības paņēmieniem ir galvanizācija, kas tika izgudrota 280 gadu laikā. 1742. gadā ķīmiķis, kas pazīstams kā Melouin, atklāja, ka dzelzs pārklājumu var uzklāt, iemērcot to izkausētā cinkā. Šis atklājums izraisīja pētījumu vilni visā zinātnieku aprindās un ielika stabilu pamatu cinkošanai. 1780. gadā itāļu fiziķis Luidži Galvani novēroja, ka divu atšķirīgu metālu saskare izraisīja elektriskās strāvas plūsmu. Laika gaitā izpratne par cinkošanu ievērojami uzlabojās, un līdz 1850. gadam Lielbritānijas cinkošanas rūpniecībā dzelzs aizsardzībai ik gadu izmantoja 10 000 tonnu cinka. Tā ir galvanizācijas industrijas dzimšana, kas turpina plaukt līdz mūsdienām.
Karstā cinkošana, kas pazīstama arī kā karstā cinkošana, augstā temperatūrā izkausē cinka stieņu, uzliek dažus palīgmateriālus un pēc tam iegremdē metāla konstrukcijas elementu cinkošanas vannā, lai metāla elementam piestiprinātu cinka slāni. Karstās cinkošanas priekšrocība ir tā, ka tai ir spēcīga pretkorozijas spēja, un cinkotā slāņa adhēzija un cietība ir labāka.
Elektrocinkošana nozīmē, ka cinka sāls šķīdums tiek elektrolizēts, lai pārklātu pārklātās daļas. Vispārīgi runājot, tas nav jākarsē, un cinka daudzums ir ļoti mazs, tāpēc, saskaroties ar mitru vidi, tas ir viegli sarūsējis. Elektrocinkošanā tiek izmantots elektrolītiskais aprīkojums, lai pēc attaukošanas un kodināšanas sagatavi ievietotu šķīdumā, kas satur cinka sāli, un savienotu elektrolītiskās iekārtas negatīvo polu; novietojiet cinka loksni apstrādājamās detaļas pretējā pusē, lai izveidotu savienojumu ar elektrolīzes iekārtas pozitīvo polu, ieslēdziet strāvas padevi un izmantojiet strāvu, lai virzītos no pozitīvā pola uz negatīvo polu, tad tiks izveidots cinka slānis. uzklāt uz sagataves.
Gatavo cinkoto izstrādājumu atšķirība: karstās cinkošanas virsma nav tik smalka un spilgta kā elektrocinkošanai, bet cinka slāņa biezums bieži ir dažas reizes lielāks. Arī pretkorozijas veiktspēja ir dažas reizes labāka nekā elektrocinkošanai. Karstās cinkošanas pārklājums ir biezāks, parasti 45-100 mikroni. To var arī pārklāt ar biezāku cinka slāni saskaņā ar lietotāju' prasībām, un pārklājumam ir labāka pretkorozijas spēja. Tas ir piemērots ilgstošai rūsas novēršanai tērauda un dzelzs daļām, kuras tiek izmantotas ārpus telpām, piemēram, tuneļa kabeļu kronšteiniem,būra kronšteins zivju audzēšanai, doka aparatūras kronšteini, pasta balsti, telekomunikāciju kronšteini, stiprinājumi un cita aparatūra, kas saistīta ar infrastruktūras projektiem, kuriem nepieciešama laba pretkorozijas veiktspēja. Piemēram, agrākās dzelzs krāna ūdens caurules arī bija karsti cinkotas. Elektrocinkošana, sagataves virsma ir gluda un plakana, un tās pārklājuma biezums parasti ir no 5 līdz 30 mikroniem, tāpēc pretkorozijas veiktspēja nav tik laba kā HDG. Parasti tādas detaļas kā šasija, panelis, mazi stiprinājumi, kronšteini un mazas štancēšanas detaļas parasti irelektrocinkots.
